Ja kādreiz ir kāda arēna, kur drukas autors var spēlēt un eksperimentēt, tas noteikti ir ar sietspiedes tehniku. No grafiskām tējām līdz plakātiem un tēlotājmākslas darbiem – sietspiedes māksla ir visur, kur skatāties. Tātad, kā tā kļūst par plaukstošu nozari, kāda tā ir šodien?
Zīds: pirmā sietspiede
Sietspiede ir sena māksla. Daži apgalvo, ka tā agrāko formu var izsekot trafaretiem aizvēsturisku alu sienu zīmējumiem. Tomēr mūsdienās pazīstamais sietspiedes stils ir radies tālu Song dinastijas laikmetā Ķīnā, aptuveni mūsu ēras 10.–12. gadsimtā. Tas bija lielas mākslinieciskās attīstības periods. Viņu tehnika izmantoja smalki austu sietu un bloku trafaretus, lai uz auduma pārnestu sarežģītus dizainus.
Vairākus gadsimtus vēlāk japāņu amatnieki pārņēma praksi pārnest zīmējumus uz papīra un auduma, izmantojot stingru otu, lai izspiestu tinti caur sietu, kas austs no cilvēku matiem.
Sietspiede nonāca Rietumos
Šī mākslas forma Eiropā ienāca 18. gadsimtā, taču tā uzreiz netika plaši atzīta. Eiropas tirgotāji atnesa metodi un materiālus sev līdzi pēc tirdzniecības pa Zīda ceļu. Patiesībā mākslinieki Francijā jau bija sākuši izmantot sietspiedes, kas izstieptas virs rāmja, lai drukātu savus dizainus uz auduma. Tikai 19. gadsimtā, kad zīda sieti bija vairāk pieejami tirdzniecībai no Āzijas un izrādījās ienesīgs mediju noieta tirgus, turpināja iegūt popularitāti industriālās revolūcijas laikā.
Anglis Semjuels Saimons pieņēma sietspiedes koncepciju un modernizēja to. Viņa metode izmantoja trafaretu, kas uzzīmēts uz skrūvju auduma, kas pēc tam tika izstiepts pāri koka rāmim. Lai gan viņa metode kļuva par standartu visā Eiropā, produkti joprojām bija pieejami tikai bagātajiem.
1910. gadā sietspiedes tehnika piedzīvoja turpmākas izmaiņas un attīstību. Rojs Beks, Čārlzs Pīters un Edvards Ouens pētīja un eksperimentēja ar hromskābes sāli sensibilizētām emulsijām fotoreaktīvo trafaretu vajadzībām. Šis izstrādātāju trio radīja revolūciju komerciālajā sietspiedes nozari, ieviešot šajā nozarē foto-attēlu trafaretus. Lai gan tagad mēs izmantojam daudz drošākas ķīmiskas vielas, līdzīgas metodes tiek izmantotas arī mūsdienās.
Mākslinieku grupa 1938. gadā izveidoja Nacionālo serigrāfu biedrību. Viņi eksperimentēja ar sietspiedi kā māksliniecisku līdzekli uz papīra un ieviesa terminu serigrāfija kā veidu, kā atšķirt savu sietspiedes māksliniecisko pielietojumu uz papīra no procesa rūpnieciskās, komerciālās izmantošanas.
1960. gadu sietspiedes uzplaukums
In the 1960s did screen printing actually take root, with artist Andy Warhol popularizing screen printing as an artistic technique, and identifying it as serigraphy, in the United States. He used the method to create colorful repeated images, essentially questioning what constituted fine art. Warhol's famous Marilyn Diptych is perhaps the best-known example of screen printing as an artistic form, which is a portrait of the actress Marilyn Monroe printed in bold colors.
Corita Kent, also known as Sister Mary Corita Kent, gained international fame for her vibrant serigraphs during the 1960s and 1970s. She aimed to push back the limitations of the two-dimensional medium by the development of innovative methods. Kent's emphasis on printing was partially due to her wish for democratic outreach, as she wished for affordable art for the masses.
Amerikāņu uzņēmējs Maikls Vasilantons 1960. gadā izveidoja, izstrādāja, izmantoja un pārdeva rotējošu daudzkrāsu apģērbu sietspiedes iekārtu. Viņa patentētā radīšana izraisīja apdrukāto T-kreklu uzplaukumu un apģērba sietspiedi. mašīna kļuva tik populāra. Tagad tas veido vairāk nekā pusi no sietspiedes darbības Amerikas Savienotajās Valstīs.
Sietspiede mūsdienu pasaulē
The history of screen printing isn't over yet. It has come a long way - computer technology, special effects inks, all-electric presses, quartz flash units are all elements that couldn't have been imagined in the last century.

















